Kolonijas vēsture

Viskonsīna ir pavalsts ASV ziemeļos. Tās galvaspilsēta ir Medisona (Madison), citas lielas pilsētas – Milvoki (Milwaukee) un Grīnbeja (Green Bay).

Taču Viskonsīnas latviešu stāsts nesaistās ar lielpilsētām. Pirms vairāk nekā simt gadiem pavalsts ziemeļos latvieši nodibināja koloniju un uzcēla pirmo latviešu luterāņu baznīcu Amerikā.

Uz ziemeļu pavalstīm devās daudzi citi ziemeļeiropieši – skandināvi, vācieši u. c. –, tādēļ arī latvieši no ASV austrumkrasta pilsētām meklēja mājas tajos apvidos.

Raksti avīzēs “Amerikas Vēstnesis” (Bostona) un “Tēvija” (Jelgava) atspoguļoja diskusijas un domstarpības par kolonijas tapšanu un atrašanās vietu, informēja par ekspedīciju rezultātiem un izvēlēto apmešanās vietu Viskonsīnā, Linkolnas apkaimē, Glīsonas un Blūmvilas tuvumā.

Kas ir veclatvieši?

19. gadsimta beigās daudz latviešu atstāja dzimteni un devās pasaulē (uz Iekškrieviju, Sibīriju, Ziemeļ- un Dienvidameriku, Austrāliju u. c.), meklēdami labāku dzīvi – savu zemes stūrīti, personisku un politisku brīvību.

Visvairāk latviešu nonāca ASV. Pirmie imigranti apmetās austrumkrasta lielpilsētās – Ņujorkā, Bostonā, Baltimorā un Filadelfijā. Daļa palika pilsētās, bet daudzi – bijušie bezzemnieki un kalpi – ilgojās saimniekot paši uz savas zemes. Viņi negribēja pazaudēt latvietību un sakarus ar tautiešiem, tādēļ nolēma uzmeklēt vietu, kur varētu nodibināt latviešu koloniju, kā to bija darījuši citu tautību ieceļotāji Amerikā.

Latvieši ieceļojuši ASV arī vēlāk – pirms un pēc Pirmā pasaules kara un pēc Otrā pasaules kara (bēgļi). Latviešu ieceļošana atsākās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 20. gadsimta 90. gados un turpinās vēl tagad. Pēc Otrā pasaules kara iebraukušie latvieši agrākos iebraucējus sāka saukt par veclatviešiem.

Saimnieciskā dzīve

Vēl pirms kolonijas dibināšanas notika viedokļu apmaiņa, vai kolonisti spēs izturēt līdumnieku dzīves grūtības Amerikas mūžamežos. Neraugoties uz to, 1897. gada beigās Linkolnā ieceļoja pirmie kolonisti un sāka iepirkt zemi no zemes pārdošanas sabiedrības “Viskonsīnas ielejas zemes firma” jeb Wisconsin Valley Land Company.

Dzīves uzsākšana mūžamežā nebija vienkārša – mežu izciršana un zemes iekopšana turpinājās vēl gadu desmitiem pēc kolonijas dibināšanas. Vecākā paaudze joprojām atceras, kā bērnībā sūtīti laukos izrakt akmeņus, lai varētu sēt sēklas. Viens no kolonijas iztikas avotiem pirmajos gados bija kokmateriālu pārdošana, kas apsīka pēc mežu izciršanas. Vēlāk kolonisti sāka nodarboties ar lopkopību un zemkopību.

Zeme bija ražīga, un 30. gados kolonijā bija iekopti plaši lauki, labas ganības, ierīkoti ceļi, bija arī elektrība un telefons. Kolonistiem piederēja četras tirgotavas un trīs pienotavas.

Luterāņu draudze un baznīca

“Viskonsīnas ielejas zemes firma” bija apsolījusi – kad pirmie 25 zemes gabali būs nopirkti, viņi par brīvu dos 40 akrus (1 akrs atbilst apmēram 0,405 hektāriem) baznīcas un kapsētas ierīkošanai. Šo solījumu kompānija turēja un 1900. gadā piešķīra latviešiem šo zemi. Tajā pašā gadā 35 latvieši nodibināja Linkolnas latviešu kolonijas evaņģēliski luterisko Mārtiņa Lutera draudzi.

Līdz 1902. gada vidum Linkolnas apkārtnē bija ieceļojuši 100 latvieši un 29 igauņi, kas sākumā gribēja apvienoties vienā draudzē. Taču tas neizdevās, un igauņi nodibināja paši savu draudzi.

Abas draudzes piederēja Misūri sinodei, un līdz 1902. gadam tajās kalpoja ceļojošais mācītājs Hanss Rebane, kurš bija dzimis Valkas tuvumā. Viņa māte bija latviete, tēvs igaunis, tādēļ Rebane prata abas valodas. 1902. gadā Misūri sinode nolēma, ka turpmāk Linkolnas draudzi aprūpēs Kanādas baltiešu mācītājs Joans Sillaks. Linkolnieši par to noskuma, jo Rebane viņiem jau bija pazīstams kopš 1898. gada, kad viņš noturēja pirmo dievkalpojumu Linkolnā. Neraugoties uz sinodes lēmumu, Rebane turpināja apmeklēt Linkolnu, kur viņam, pēc Viļa Kanapka teiktā, piederēja zemes gabals. Ap 1910. gadu draudzē sāka kalpot mācītājs Edvards Jurevics.

Linkolnas latvieši (Križa, Lūsis, Arders, Venceslavs un Sommers) pašu spēkiem uzbūvēja savu baznīcu. Citi kolonisti (Kaucis, Urbans un Sproģis) dāvināja dievkalpojumiem vajadzīgos piederumus – krustus, altāra segas un traukus.

Baznīcu atklāja 1906. gadā. Tā bija pirmā (un ilgus gadus vienīgā) latviešu būvētā baznīca ASV, jo latviešu draudzes pilsētās savus dievnamus necēla, bet dievkalpojumus noturēja citu draudžu baznīcās.

30. gadu sākumā dievkalpojumi Linkolnas baznīcā notika divreiz mēnesī. 1951. gadā baznīcu slēdza, un pēc desmit gadiem to nojauca. Palikusi tikai kapsēta, kur vēl tagad tiek apbedīti latvieši, tai skaitā arī no Otrā pasaules kara bēgļu sabiedrības no citām Viskonsīnas pilsētām.

Baznīcas zvans pēc ēkas nojaukšanas pārgāja Mineapoles un Sentapolas latviešu draudzes īpašumā, bet altāra krusts nokļuva pie Milvoku Sv. Trīsvienības draudzes. Vēl 21. gadsimta sākumā krustu izmantoja Linkolnas kapu svētkos, kuru tradīciju 50. gados gados atjaunoja mācītājs Jānis Meistars. Baznīcas stūrakmens 2011. gadā nonāca biedrības “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” īpašumā Latvijā.

Sadzīve

Kaut gan latvieši un igauņi nespēja vienoties par kopēju baznīcas būvi, viņus vienoja krogu strīdi ar vietējiem amerikāņiem, kuri bija dēvējuši viņu koloniju par Krievu koloniju jeb Russian Settlement, par ko nacionāli noskaņotie latvieši un igauņi stipri apvainojās.

Ne visi latvieši Linkolnas kolonijā apsaimniekoja savu zemes īpašumu. Tur bija apmetušies arí mežstrādnieki, kas pēc meža izciršanas Linkolnu atstāja un devās tālāk citos darbos.

Kaut arī oficiāli kolonija tika dibināta kā latviešu luterāņu kolonija, laika gaitā tur apmetās arī maza baptistu grupiņa. Dedzīgākie luterāņi nebija labvēlīgi pret baptistiem un ar aizdomām uzlūkoja arī tos luterāņus, kas draudzējās ar baptistiem, jo bažījās, ka tie varot pieņemt baptistu “viltus mācības”.

Pēc 1905. gada kolonijā ienāca arī vairāki neticīgie. Kolonisti bieži vien visus neticīgos uzskatīja par sociālistiem. Sociālisti tiešām bija nonākuši kolonijā, taču lauksaimnieku vidū viņu ietekme nebija liela, to atzina pat sociālistu aģitatori. Sociālistu idejas labāku atsaucību guva mežstrādnieku vidē.

Plaisas Linkolnas latviešu sabiedrībā atspoguļojas arī kapsētā – dedzīgākie luterāņi bija apbedīti baznīcas tuvumā, neticīgie – “pagānu kapos” ceļmalā.

1903. gadā latviete Emīlija Keikule, nokārtojusi tautskolotājas eksāmenus, sāka strādāt vietējā skolā. 30. gadu sākumā visi kolonistu bērni gāja vietējās amerikāņu skolās, un mācības latviešu valodā vairs nenotika.

Kādu laiku Linkolnas kolonijā pastāvēja arī latviešu bibliotēka. Tās pārpalikumi 50. gadu otrajā pusē glabājās Viļa Kanapkas lauku mājās. Turpmākais bibliotēkas liktenis nav zināms.

Nav daudz informācijas par latviešu tradicionālo svētku svinībām kolonijā. Boldera ģimenes pēcteči atceras Jāņu svinības – kad viss alus bijis izdzerts, tad apkārt laiduši cepuri, lai savāktu naudu jaunam alus pirkumam.

Kolonijas noriets

Liels šķērslis kolonijas attīstībā bija tas, ka, izņemot jaunās ģimenes, kas iebrauca Linkolnā no austrumkrasta pilsētām, vairums iebraucēju bija vecpuiši. Latviešu sabiedrībā trūka jaunu sieviešu, tādēļ vīriešiem nācās vai nu palikt vecpuišos, vai arī meklēt sievas cittautietes. Pirmā paaudze centās ar cittautiešiem nesajaukties, taču nākamajās paaudzēs jauktās ģimenes veidojās arvien biežāk.

Jau kopš kolonijas dibināšanas kolonistu jaunākās paaudzes devušās uz lielpilsētām darba meklējumos, visbiežāk uz Čikāgu, Baltimoru un Milvokiem. Jauniešu aiziešana no kolonijas sevišķi pieauga pēc Otrā pasaules kara. Jaunas ģimenes kolonijā neveidojās, un tās iedzīvotāju skaits samazinājās.

Pašlaik vēl tur dzīvo tikai dažu ģimeņu pēcteči, bet ir arī gadījumi, kad pēc aktīvās darba dzīves beigām latvieši atgriežas dzimtajā apriņķī pavadīt pensijas gadus. Mūsdienās Linkolnā tikpat kā neviens vairs nerunā latviski, taču vecākā paaudze vēl prot nodziedāt “Kur tu teci, gailīti mans”.